iekāre1
iekāre -es, s.; parasti vsk.
1.Spēcīga, parasti savtīga, vēlēšanās iegūt.
PiemēriKremlī satiekas brīvas tautas Bez naida un iekāres..
- Kremlī satiekas brīvas tautas Bez naida un iekāres..
2.Spēcīga baudkāra tieksme iegūt (pretējā dzimuma cilvēku).
PiemēriBet laiks gāja, un Leona iekāre auga; sevišķi to kāpināja atziņa, ka Elza noteikti ir iegūstama.
- Bet laiks gāja, un Leona iekāre auga; sevišķi to kāpināja atziņa, ka Elza noteikti ir iegūstama.
- Es darīju to, ko dara citi grēcīgas iekāres sagrābtie: steidzos pie šīs sievas. Jo nu vairs manas acis netiecās skatīt debesu jaunavas skumīgi laipno seju, bet sārtu kārdinātājas muti.
3.reti Kāre (pēc kāda ēdiena, dzēriena, arī ko ēst, dzert).
PiemēriVecam cilvēkam tik tā iekāre, no ēšanas nekā.
- Vecam cilvēkam tik tā iekāre, no ēšanas nekā.
- Bet zivis pa to laiku bija pabrokastojušas un uz mūsu pie dāvātajiem gardumiem nu raudzījās bez īpašas iekāres.
Avoti: 3. sējums