kaitēties2
kaitēties [kaitēties] -ējos, -ējies, -ējas, pag. -ējos; refl.
1.Ķircināties.
PiemēriVisu ceļu bija.. ko triekt un kaitēties.
- Visu ceļu bija.. ko triekt un kaitēties.
- «Vai tad klusāk nevar?» Vineta.. paver durvis. «Nevar vis,» Brigita kaitēdamās atteic.
- Eho [nimfa] neticēja, ka Narciss varētu uz viņu dusmoties, un kaitēdamās vēl paplunčināja ūdeni.
2.Rotaļāties.
PiemēriUz ielām kaitējas bērnu bari.
- Uz ielām kaitējas bērnu bari.
- Saulītē sēdēdams, ar puķīti kaitējos.
- Vāverīte bija atkal uzskrējusi priedē un kaitējās tur ar čiekuriem.
- pārn. Pirmie saules stari bezbēdīgi kaitējas ar mākoņiem..
- pārn. Brūnajos matos kaitējas saules mirdzums.
Avoti: 4. sējums