kulba
kulba -as, s.
1.Rati, ragavas ar segtu virsu.
PiemēriOmnibusam līdzīga kulba, lielu, kaulainu zirgu aizjūgta, aizbrauca garām.
- Omnibusam līdzīga kulba, lielu, kaulainu zirgu aizjūgta, aizbrauca garām.
- Pa Tērbatas ielu pilsētā iekšā brauca gara vācu vezumu rinda. Stīpām apliektās, audeklu pārjumtās kulbas piekrautas līdz augšai.
- Spiegdami un kliegdami augstā kulba garam pabrauca čigāni.
1.1.Ragavu, arī ratu kaste, kur novietojas braucēji, liek kravu.
PiemēriMēs visi izlēcām no ragavām sniegā un sīki izčamdījām smaržīgo siena kārtiņu kulbā.
- Mēs visi izlēcām no ragavām sniegā un sīki izčamdījām smaržīgo siena kārtiņu kulbā.
- Kalniņtēvs izņēma no manas kulbas siena maisiņu, auzu kulīti.. un tad sāka mest kulbā granti.
- No sloksnēm pītajās ragavu kulbās vējš purina un rausta sauso sienu..
1.2.Automobiļa kravas kaste ar segtu vai vaļēju virsu.
PiemēriPa šoseju no tilta puses līgoja smagā mašīna ar finiera kulbu.
- Pa šoseju no tilta puses līgoja smagā mašīna ar finiera kulbu.
- ..mūs.. beidzot paņem kulbā garāmbraucoša kravas mašīna.
Avoti: 4. sējums