kūlējs
kūlējs -a, v.
kūlēja -as, s.
1.Cilvēks, kas kuļ labību (piemēram, ar spriguli). Cilvēks, kas strādā pie kuļmašīnas.
PiemēriCiti kūlēji piedarbā jau izlaiduši metienu un sākuši kult.
- Citi kūlēji piedarbā jau izlaiduši metienu un sākuši kult.
- Tā stāstīja vecāmāte - manas mātes māte Billīte - kungu riju kūlēja..
- Planderam kūla trīs dienas. Kūlēji agri rītos nāca un vakaros gāja, līdz trešā dienā pēdējās saslaukas izlaida caur trumuli..
- Pēc brīža tiem pievienojas arī kūlēji, kas kaimiņos strādājuši pie kuļmašīnas.
2.v. Kuļmašīna.
PiemēriSvilpj atkal lokomotīves svilpe, rūc kūlējs un raustās kratekļi, izmēzdami salmus un pelavas.
- Svilpj atkal lokomotīves svilpe, rūc kūlējs un raustās kratekļi, izmēzdami salmus un pelavas.
- Kūlēja augšā sprauga, spraugas dibenā ass ar trim ripām.. Tas ir trumulis.. Apakšā zem trumuļa neliels lūks [lūka], pa kuru izbirs graudi, tikko mašīna sāks strādāt.
Avoti: 4. sējums