manierīgums
manierīgums -a, v.; parasti vsk.
1.Vispārināta īpašība → manierīgs1, šīs īpašības konkrēta izpausme. Manierība (1).
PiemēriApzināta vilcināšanās, sveiciena īpaša gaidīšana liecina tikai par sīkumainību un manierīgumu.
2.Vispārināta īpašība → manierīgs2, šīs īpašības konkrēta izpausme. Manierība (2).
PiemēriMiniatūrā jūtama «grāmatu gudrība» un arī zināms manierīgums - apzināta cenšanās rakstīt nesaprotami..
Avoti: 5. sējums