mudīgs
mudīgs -ais; s. -a, -ā
mudīgi apst.
1.Ātrs. Arī veikls.
PiemēriMudīgs cilvēks.
Piemēri
- Mudīgs cilvēks.
- Mudīga gaita.
- Mudīgas kustības.
- Mudīgi pirksti.
- ..nejūtam paši Mudīgu gājēju pienākam aši.
- Dziedāt par vāverēm neprotu, bet tautas dziesmas gan dažas zinu, kurās izteikta vāveres veiklība. Mudīga, mudīga Sila vāverīte: Ne suņi panāca, Ne medinieki.
- Šajā acumirklī aizčīkstējās saimniekistabas baltās durvis un pa tām izlīda saimnieks, Nokaunējusies Katrīna aizrāvās uz gultas kājgaļa un mudīgām rokām steidza sakārtot savu apģērbu.
1.1.parasti apst. Tāds, kas norisinās strauji, ātri.
PiemēriMudīgs gājiens.
Piemēri
- Mudīgs gājiens.
- Mudīgi skriet.
- «Iesim, dēliņ, uz māju!... iesim mudīgi... negaiss nāk!» uzsauca māte puikam un, paņēmusi to aiz rociņas, mudīgi aizsteidzās pār kāpām.
- Katrīna patlaban beidza likt vakariņas galdā. Mudīgi paņēma lupatu, nosēdās gultā un sāka berzt plintes ledus aukstos stobrus. Te bij ilgs darbs.
- ..zosis cita pakaļ citai gāgādamas steidzīgi noiet pie avotiņa padzerties un mudīgi atkal tūliņ atpakaļ perēt.
- pārn. ..panākumi nenāca tik mudīgi kā vasaras rīti, viss notika lēnām, pamazām, bet mērķtiecīgi.
- pārn. Cik mudīgs savā laikā bija pavasaris, tikpat ātri tagad taisījās nākt rudens.
Avoti: 5. sējums