Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
nejaucenis
nejaucenis -ņa, v.
nejaucene -es, dsk. ģen. -ņu, s.
Nejauks cilvēks vai dzīvnieks. Nejaucēns.
Piemēri«Labiņie, ko domājies! Ja man tāds pašvakāks bruncis,.. vai tāpēc es esmu.. nejaucene?.. Jā, jā, nejaucene!» viņa plosījās. «Spoks! Ērms! Dulla un riebīga!»
Avoti: 5. sējums