Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
nevarība
nevarība -as, s.; parasti vsk.
1.Vispārināta īpašība → nevarīgs1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
Piemēri«Made!» viņš gribēja tai uzsaukt asi un dusmīgi. Bet balss izskanēja tik klusi un bezspēcīgi, ka Svilini kļuva kauns no savas nevarības.
  • «Made!» viņš gribēja tai uzsaukt asi un dusmīgi. Bet balss izskanēja tik klusi un bezspēcīgi, ka Svilini kļuva kauns no savas nevarības.
  • Dzīvot ilgāk, pie tam nevis gaudenā nevarībā, bet gan saglabājot vitālos (dzīvības) spēkus līdz pašam dabiskajam vecumam. Tas ir grūts uzdevums..
  • Kreisā, nejūtīgā roka nokarājās uz zemi un ar savu nevarību krasi kontrastēja ar labo - spēcīgu un spītīgu.
2.Vispārināta īpašība → nevarīgs2, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriSkadiņš: Es viņu [sievu] kādreiz ļoti mīlēju, man patika viņas trauslums, nevarība..
  • Skadiņš: Es viņu [sievu] kādreiz ļoti mīlēju, man patika viņas trauslums, nevarība..
3.Vispārināta īpašība → nevarīgs3, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriMintauts nokāra galvu. Visā viņa sašļukušajā augumā izpaudās bezcerīga nevarība.
  • Mintauts nokāra galvu. Visā viņa sašļukušajā augumā izpaudās bezcerīga nevarība.
  • Viņas smieklu cēlonis nebija jautrība un prieks, bet īgnums un naids pret vīra tukšību, nevarību un gļēvumu..
  • Lāsma:.. es pati esmu bailīga, nevarīga. Neapkrauj mani arī ar savu nevarību!
  • ..[romānā] samērā liela nevarība mākslinieciskajā izveidē..
Avoti: 5. sējums