nokaukt
nokaukt parasti 3. pers., -kauc, pag. -kauca; intrans.
1.Īsu brīdi, vienu reizi kaukt (par dzīvniekiem). Nokaukties (1).
PiemēriVilks nokauca mežā.
2.Īsu brīdi, vienu reizi radīt stieptu, spalgu, samērā augstu skaņu (piemēram, par ierīcēm, mašīnām). Nokaukties (2).
Piemēri..ragavas tikai nošalca pa sētsvida mauru, bet tūliņ slieces taisni nokauca gravā uz grants un oļiem..
3.Kaukt (visu laikposmu) un pārstāt kaukt (par dzīvniekiem).
PiemēriSuns nokauca labu laiku.
4.Kaucot virzīties un pabeigt virzīties lejā, nost, gar (ko), pār (ko).
PiemēriŠāviņš nokauc pāri ierakumiem.
Avoti: 5. sējums