nokaukt
nokaukt parasti 3. pers., -kauc, pag. -kauca; intrans.
1.Īsu brīdi, vienu reizi kaukt (par dzīvniekiem). Nokaukties (1).
PiemēriVilks nokauca mežā.
- Vilks nokauca mežā.
2.Īsu brīdi, vienu reizi radīt stieptu, spalgu, samērā augstu skaņu (piemēram, par ierīcēm, mašīnām). Nokaukties (2).
Piemēri..ragavas tikai nošalca pa sētsvida mauru, bet tūliņ slieces taisni nokauca gravā uz grants un oļiem..
- ..ragavas tikai nošalca pa sētsvida mauru, bet tūliņ slieces taisni nokauca gravā uz grants un oļiem..
- ..aizmugurē strauji nokauca bremzes..
- Nokauca šāviņš. Mēs visi pie zemes.
3.Kaukt (visu laikposmu) un pārstāt kaukt (par dzīvniekiem).
PiemēriSuns nokauca labu laiku.
- Suns nokauca labu laiku.
4.Kaucot virzīties un pabeigt virzīties lejā, nost, gar (ko), pār (ko).
PiemēriŠāviņš nokauc pāri ierakumiem.
- Šāviņš nokauc pāri ierakumiem.
Avoti: 5. sējums