noriet
noriet -reju, -rej, -rej, pag. -reju; trans.
1.Riet un pārstāt riet (uz ko). Apriet.
PiemēriJa Rečs vienreiz aizietu uz upi [pēc ūdens], tad visi Kraupēnu suņi viņu norietu.
- Ja Rečs vienreiz aizietu uz upi [pēc ūdens], tad visi Kraupēnu suņi viņu norietu.
- Neris uz Gundegu vankšķ skaļi un sirdīgi. Sveša, tātad norejama...
1.1.pārn.; sar. Nolamāt, apsaukāt, arī aprunāt.
PiemēriTādā barā arī Bramanis nedrīkstēja skaļi lādēties, tie viņu tūlīt norietu, tāpēc, zobus sakodis, vēla laucim gandrīz tikpat lielu vezumu kā Lejassmeltēnu Jorģis savam ērzelim.
- Tādā barā arī Bramanis nedrīkstēja skaļi lādēties, tie viņu tūlīt norietu, tāpēc, zobus sakodis, vēla laucim gandrīz tikpat lielu vezumu kā Lejassmeltēnu Jorģis savam ērzelim.
- «Kā jūs tagad klasē rādīsieties? Jūsu autoritāte taču ir pagalam! Jūs taču tagad nories!»
2.parasti 3. pers.; apv. Nonāvēt (parasti par vilkiem, suņiem).
PiemēriDažreiz atklīda ziņas par vilkiem, kas kaut kur norējuši aitas vai uzbrukuši cilvēkiem.
- Dažreiz atklīda ziņas par vilkiem, kas kaut kur norējuši aitas vai uzbrukuši cilvēkiem.
- Lielākā [stirna] jau laikam kritusi par upuri suņiem. Viengad tie norēja četras stirninas.
Avoti: 5. sējums