pabēdīgs
pabēdīgs -ais; s. -a, -ā
pabēdīgi apst.
1.Tāds, kam ir nelielas bēdas. Samērā, arī mazliet noskumis, skumjš.
PiemēriPabēdīgs cilvēks.
- Pabēdīgs cilvēks.
- Klau, kāpēc Šmulāna velns pēkšņi kļuvis tāds pabēdīgs un sērīgs?
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriPabēdīgs skatiens.
- Pabēdīgs skatiens.
- Pabēdīga balss.
- Dziesma skanēja braši un tai pašā laikā drusku pabēdīgi.
- ..pabēdīgi sametās ap sirdi..
2.Samērā, arī mazliet nožēlojams (pēc izskata). Samērā, arī mazliet nabadzīgs.
PiemēriUn, ja ar finansēm [skolniekiem] bija pabēdīgāk, pat tad vēl nevajadzēja paiet veikaliņam garām ar tukšām rokām; par dažām kapeikām varēja dabūt pārsimt gramu sausiņu..
- Un, ja ar finansēm [skolniekiem] bija pabēdīgāk, pat tad vēl nevajadzēja paiet veikaliņam garām ar tukšām rokām; par dažām kapeikām varēja dabūt pārsimt gramu sausiņu..
3.Tāds, kas ir saistīts ar ko samērā, arī mazliet nepatīkamu. Tāds, kas izraisa nelielas bēdas. Samērā, arī mazliet nepatīkams, neiepriecinošs.
Piemēri..[konkursu] dalībnieku skaits pagaidām ir bijis niecīgs, arī rezultāti - pabēdīgi.
- ..[konkursu] dalībnieku skaits pagaidām ir bijis niecīgs, arī rezultāti - pabēdīgi.
- «..ar istabu būs tā pabēdīgi. Tūristu mītne vēl nav lāgā iekārtota..»
Avoti: 6-1. sējums