pieklājība
pieklājība -as, s.; parasti vsk.
1.Pieņemtajām normām atbilstošu uzvedības, izturēšanās nosacījumu kopums (attiecībās ar citiem sabiedrības locekļiem).
PiemēriPieklājības likumi.
- Pieklājības likumi.
- Pieklājības normas.
- Ievērot pieklājību.
- Mūsu pieklājība balstās uz patiesu savstarpēju cieņu.
- Roberts te [pie slimās mātes] parādījās tikai uz brītiņu, - tik daudz, cik prasīja pieklājība.
- Arī šoreiz Aleksandrs tomēr nesacīja tēvam nekā pretim - viņš audzināts pieklājībā un paklausībā.
1.1.ģen.: pieklājības, adj. nozīmē Tāds, kurā izpaužas atbilstība pieņemtajām uzvedības, izturēšanās normām.
PiemēriIlga ver durvis, lūpas pieklājības smaidā savilkusi.
- Ilga ver durvis, lūpas pieklājības smaidā savilkusi.
- Atvadoties viņš izteica cerību vēl kādreiz sastapties, bet tā bija tikai pieklājības frāze, kādas šādās reizēs mēdz teikt vienmēr.
Stabili vārdu savienojumiPieklājības teicieni.
- Pieklājības teicieni — Tradicionāli teicieni, ko lieto sasveicinoties, pateicoties, uzrunājot kādu.
2.Vispārināta īpašība → pieklājīgs1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriAplaudēt aiz pieklājības.
- Aplaudēt aiz pieklājības.
- Pieklājība var būt brīvi sirsnīga, atturīgi laipna vai dziļas cieņas un godbijības pilna, tā var būt arī stingri korekta, oficiāla.
- Otrā rītā Edgars un Kristīne satikās pie brokasta galda. Viņš izskatījās bāls un spītīgs un sveicināja viņu īsi, bet ar tādu pašu pieklājību kā agrāk.
- Vanags tāpat pieklājības pēc piemetās parunāt..
Avoti: 6-2. sējums