pilntiesīgs
pilntiesīgs -ais; s. -a, -ā
pilntiesīgi apst.
Tāds, kas ir ieguvis visas tiesības būt (par ko).
PiemēriKļūt par pilntiesīgu kolektīva locekli.
- Kļūt par pilntiesīgu kolektīva locekli.
- Svinīgajā aktā izsniegtie diplomi apliecināja, ka mēs nu esam pilntiesīgi skolotāji, esam pieauguši un patstāvīgi Cilvēki.
- Zane nolīda kaktiņā.. Zem vīramātes dzedrajām acīm viņa nejutās pilntiesīga mājiniece.
- Dažos mēnešos beidzu atslēdznieka mācekļa gaitas un kļuvu par pilntiesīgu atslēdznieku.
- pārn. Rotaļās vienmēr ir lieliski mākslas elementi, tajās fantāzija allaž ir pilntiesīga valdniece.
Avoti: 6-2. sējums