Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
pilntiesīgs
pilntiesīgs -ais; s. -a, -ā
pilntiesīgi apst.
Tāds, kas ir ieguvis visas tiesības būt (par ko).
PiemēriKļūt par pilntiesīgu kolektīva locekli.
Avoti: 6-2. sējums