plēsīgs
plēsīgs -ais; s. -a, -ā
plēsīgi apst.
1.Tāds, kas pārtiek no dzīvniekiem, tos medījot barībai, un kam ir raksturīga (piemēram, zobu, knābja, nagu) uzbūve (par dzīvniekiem).
PiemēriPlēsīga zivs.
1.1.Tāds, kas ir raksturīgs šādiem dzīvniekiem, to izturēšanās veidam.
PiemēriUn pēkšņi gurdo ceļinieku [gājputnu] pulka, plēsīgi, plēsīgi brēkdamas, ietriecas kaijas. Nolūko sev upuri un dzen to lejup - arvien tuvāk, tuvāk bangām.
1.2.Nikns, agresīvs (parasti par mājdzīvniekiem). Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
Piemēri..Pūces suns, kas nebija mazāk ķildīgs un plēsīgs par savu saimnieku, bija sakodis Andra mātes sivēnu..
2.Ļoti alkatīgs, ļoti mantkārīgs. Plēsonīgs (2).
PiemēriBairona dzeja liesmo naidā.. pret mežonīgi plēsīgo, nepiepildāmi rijīgo kapitālistisko buržuāziju.
2.1.Ļoti naidīgs, arī nikns. Nesamierināms.
PiemēriMiermīlīgais un vienmēr kautrīgais Nodievs [saimnieks], savu sāncensi ieraudzījis, uzreiz kļuva pavisam plēsīgs. Viņš strauji izlēca no ormaņa kamanām, izrāva Akotam [ormanim] pātagu un uzbruka baronam.
Avoti: 6-2. sējums