plēsīgs
plēsīgs -ais; s. -a, -ā
plēsīgi apst.
1.Tāds, kas pārtiek no dzīvniekiem, tos medījot barībai, un kam ir raksturīga (piemēram, zobu, knābja, nagu) uzbūve (par dzīvniekiem).
PiemēriPlēsīga zivs.
- Plēsīga zivs.
- Daži putni, piemēram, plēsīgie, sāk perēt, tiklīdz izdēta pirmā ola - tiem mazuļi šķiļas ar starplaikiem.
- Ledus lācim, vislielākajam no plēsīgajiem zvēriem (tas sver apmēram vienu tonnu), ir milzīgs spēks.
1.1.Tāds, kas ir raksturīgs šādiem dzīvniekiem, to izturēšanās veidam.
PiemēriUn pēkšņi gurdo ceļinieku [gājputnu] pulka, plēsīgi, plēsīgi brēkdamas, ietriecas kaijas. Nolūko sev upuri un dzen to lejup - arvien tuvāk, tuvāk bangām.
- Un pēkšņi gurdo ceļinieku [gājputnu] pulka, plēsīgi, plēsīgi brēkdamas, ietriecas kaijas. Nolūko sev upuri un dzen to lejup - arvien tuvāk, tuvāk bangām.
1.2.Nikns, agresīvs (parasti par mājdzīvniekiem). Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
Piemēri..Pūces suns, kas nebija mazāk ķildīgs un plēsīgs par savu saimnieku, bija sakodis Andra mātes sivēnu..
- ..Pūces suns, kas nebija mazāk ķildīgs un plēsīgs par savu saimnieku, bija sakodis Andra mātes sivēnu..
- Kad cilvēks ķērās pie barības, suns stāvēja pa gabalu, nenovērsdams no Dīriķa izsalkušu, plēsīgu skatienu..
2.Ļoti alkatīgs, ļoti mantkārīgs. Plēsonīgs (2).
PiemēriBairona dzeja liesmo naidā.. pret mežonīgi plēsīgo, nepiepildāmi rijīgo kapitālistisko buržuāziju.
- Bairona dzeja liesmo naidā.. pret mežonīgi plēsīgo, nepiepildāmi rijīgo kapitālistisko buržuāziju.
- Šai mirklī [hipodroma] braucējiem uz bukas līdzās nosēdās tūkstošgalvu pūļa azarts, mantkārība, plēsīgs un nežēlīgs egoisms.
2.1.Ļoti naidīgs, arī nikns. Nesamierināms.
PiemēriMiermīlīgais un vienmēr kautrīgais Nodievs [saimnieks], savu sāncensi ieraudzījis, uzreiz kļuva pavisam plēsīgs. Viņš strauji izlēca no ormaņa kamanām, izrāva Akotam [ormanim] pātagu un uzbruka baronam.
- Miermīlīgais un vienmēr kautrīgais Nodievs [saimnieks], savu sāncensi ieraudzījis, uzreiz kļuva pavisam plēsīgs. Viņš strauji izlēca no ormaņa kamanām, izrāva Akotam [ormanim] pātagu un uzbruka baronam.
- Aizvien drūmāk un plēsīgāk viņš noraudzījās sāncensī un kādu vakaru, rudenī, saticis Ūdru Jāni uz ceļa, ļāva savām trakajām jūtām vaļu.
Avoti: 6-2. sējums