pukstēt
pukstēt pukstu, puksti, pukst, pag. pukstēju; intrans.
1.parasti 3. pers. Darbojoties sarauties pēc atslābuma (par sirdi).
PiemēriNo priekiem un uztraukuma Būgulim sirds sāka stipri pukstēt.
Stabili vārdu savienojumiSirds beidz (arī stāj, rimst u. tml.) pukstēt.
1.1.Būt tādam, kurā ir jūtama pulsācija (par ķermeņa daļu).
PiemēriBet vakarā dūruma vieta sāka pukstēt un milzt..
2.Radīt īslaicīgas, padobjas, citu citai sekojošas balss skaņas (parasti par dažiem dzīvniekiem). Pukšķēt (2).
PiemēriUn drīz jau veprītis [no skriešanas] aizkusis, pukstēdams noliekas mums pie kājām.
2.1.pareti Klusu, aprauti elst, stenēt.
PiemēriCeļu un pukstu tāpat kā lielie vīri..
3.sar. Neapmierināti, paklusu runāt. Pukšķēt (3).
PiemēriPamācām mājās labā omā, tā neatstāja mūs pat tad, kad Arta sāka pukstēt par galīgi atdzisušajām vakariņām.
3.1.trans.
Piemēri«Pateikšu tēvam,» pukstēja Zenta, pasviezdama Robertam dvieli.
4.parasti 3. pers. Radīt īslaicīgus, padobjus, citu citam sekojošus trokšņus (piemēram, par mehānismu). Atskanēt šādiem trokšņiem. Pukšķēt (1).
PiemēriMotorlaiva vienmuļi pukst un smagi laužas caur viļņu vāliem.
Avoti: 6-2. sējums