rīma
rīma ģen. -as, v. dat. -am, s. dat. -ai, kopdz.; niev.
1.Dzīvnieks, kas patērē ļoti daudz barības.
PiemēriMaizes gabaliņš aizripoja.. laivas dibenā. Ar vienu lēcienu kaķis bij tam pakaļ un aprija acumirklī. Otro un trešo tāpat. «Bet tad ir gan rīma!» [Saka zēns.]
- Maizes gabaliņš aizripoja.. laivas dibenā. Ar vienu lēcienu kaķis bij tam pakaļ un aprija acumirklī. Otro un trešo tāpat. «Bet tad ir gan rīma!» [Saka zēns.]
- Taču visur atrodas rīmas, arī starp zivīm.
1.1.Cilvēks, kas ļoti daudz, arī pārmērīgi daudz ēd, dzer.
Piemēri..meitas rāmi pagaidīja, kamēr viņam [Bramanim] tiek pirmajam [brokastis], priekšstrādnieks pat nesēdās, ar visu augumu izrādīdams, ka gaida, vai taču tas rīma reiz nebūs apgādājies un nelaidīs arī citus klāt.
- ..meitas rāmi pagaidīja, kamēr viņam [Bramanim] tiek pirmajam [brokastis], priekšstrādnieks pat nesēdās, ar visu augumu izrādīdams, ka gaida, vai taču tas rīma reiz nebūs apgādājies un nelaidīs arī citus klāt.
- sal. «Ko tad tu gāzi iekšā kā rīma. Vai tev ar varu kāds lēja rīklē? Pats savu nelaimi saķēri. Un nu vaid.»
2.Ļoti alkatīgs, ļoti mantrausīgs cilvēks.
Piemēri«Gar Krievzemes kņazu valdījumiem viņi [vāci] gan snaikstās, bet tikt tajos - tur Rīgas rīmām par īsiem pirksti.»
- «Gar Krievzemes kņazu valdījumiem viņi [vāci] gan snaikstās, bet tikt tajos - tur Rīgas rīmām par īsiem pirksti.»
Avoti: 6-2. sējums