reibums
reibums -a, v.; parasti vsk.
1.Stāvoklis → reibt1.
PiemēriViegls reibums.
- Viegls reibums.
- Dzēruma reibums.
- Reibuma stāvoklī.
- Vidējā reibuma pakāpe.
- Izgulēt reibumu.
- Izdarīt noziegumu reibumā.
- Galvenā pazīme patoloģiskā reibuma ainā ir pēkšņi iestājusies krasi slimīga apziņas pārmainīšanās, kas pilnīgi atšķiras no apdulluma, kas rodas, iestājoties vienkāršam alkohola reibumam.
- Bārda var daudz dzert, Čapstiņš taisni brīnās par to, reibuma pazīmes vēl nav manāmas, bet pats Čapstiņš jau tādā kā kunga prātā.
- pārn. «Bez pamācībām,» Edgars sabožas. «Iešu, neiešu... tā būs mana darīšana.» Viņā atkal ierunājās reibums, kas visu laiku smalkjūtīgi klusējis.
1.1.Stāvoklis, kas rodas stipras smaržas, spilgtas gaismas, krāsas u. tml. iedarbībā.
Piemēri..bēglis asi - līdz reibumam, līdz sanoņai ausīs samanīja, ka virtuvē ož pēc skābiem kāpostiem.
- ..bēglis asi - līdz reibumam, līdz sanoņai ausīs samanīja, ka virtuvē ož pēc skābiem kāpostiem.
- Katrs pēc sava paraduma baudīja tabakas reibumu, kas kāpa galvā un apmierināja smadzenes.
1.2.pārn. Tas (parasti smarža), kas reibina (1).
Piemēri..zeme šķita izelpojam saldu reibumu..
- ..zeme šķita izelpojam saldu reibumu..
- Kāpu nogāzē mūs apņēma nakts tvanīgais reibums. Zem kājām ziedēja zāle, smilgas un naktsvijoles.
2.Stāvoklis → reibt2.
PiemēriLaimes reibums.
- Laimes reibums.
- Tava mīlestība bij tikai acumirkļa reibums, un līdz tas zuda, tu biji prom kā gāju putns, kad tuvojas ziema.
- ..pēc visa, ko šodien Tenis bija piedzīvojis, viņam mazliet reiba galva. Bet tas bija labs reibums..
- Tavā tuvumā dzīves gaisma gail, Tavā reibumā - nav pat nāves bail.
2.1.Stāvoklis, kas rodas intensīvas psihiskas vai fizioloģiskas norises rezultātā.
PiemēriDusmu reibums, mīlas alka, Visa dzīve īsā - Tā ir viena zaļa salka, Tā ir staru trīsa.
- Dusmu reibums, mīlas alka, Visa dzīve īsā - Tā ir viena zaļa salka, Tā ir staru trīsa.
- Citu atrast viņai nav bijis lemts. Viņa pārtiek no jūtu veģetācijas, no gadījuma saldkaisles reibuma, no mirkļa māna.
Avoti: 6-2. sējums