saraukties
saraukties parasti 3. pers., -raucas, pag. -raucās
1.Refl. → saraukt1. Tikt sarauktam.
PiemēriBrīžiem likās, ka Andrejs neizturēs un pasacīs kaut ko skarbu, viņa piere saraucās un lūpas ciešāk kļāvās kopā.
- Brīžiem likās, ka Andrejs neizturēs un pasacīs kaut ko skarbu, viņa piere saraucās un lūpas ciešāk kļāvās kopā.
- «Un tagad...» atraitnes zods saraucās.. «es esmu viena pati... Pavisam viena,..»
2.Refl. → saraukt2. Tikt sarauktam.
PiemēriVesels kalns siena te bij; bet līdz pavasarim tas saraucās, lēnām izkusa kā sniegs.
- Vesels kalns siena te bij; bet līdz pavasarim tas saraucās, lēnām izkusa kā sniegs.
- pārn. Ceļš saraucās, un jaunie bērzi mēnesnīcā spīdīgiem zariem skāra karavīru galvas, švīkāja ieroču stobrus.
- pārn. Astra ieslēdza elektrību. Istaba pielija ar gaismu, tumsa saraucās un atkāpās.
Avoti: 7-1. sējums