slaucīties
slaucīties slauķos, slaukies, slaukās, pag. slaucījos; reti
1.Slaucīt1 sevi, sava ķermeņa daļas.
PiemēriSlaucīties linu dvielī.
- Slaucīties linu dvielī.
- Solvita uzmet man savu dvieli, lai noberžoties,.. es esot tik ilgi palikusi [upē] zem ūdens, ka viņai sameties baisi... Nu ko es tupot un nerunājot? Lai vismaz slaukoties.
- ..viņš izvilka lielu, rūtainu nēzdogu un sāka slaucīties. Acīmredzot vīrs bija sakarsis.
- ..viņš sameklē kabatlakatu un grasās noslaucīt Jutas asaras, bet meitene izrauj kabatlakatu puisim no rokas un aizgriezusies sāk slaucīties pati.
2.Slaucīt2 sevi, sava ķermeņa daļas, savu apģērbu.
PiemēriSaldējums uzpilēja sievietei uz kleitas. Viņa vāji iekliedzās un sāka slaucīties ar ne visai tīro drāniņu.
- Saldējums uzpilēja sievietei uz kleitas. Viņa vāji iekliedzās un sāka slaucīties ar ne visai tīro drāniņu.
Avoti: 7-1. sējums