spraukt
spraukt spraucu, sprauc, sprauc, pag. spraucu; trans.; reti
1.Ar grūtībām virzīt (samā vietā, spraugā u. tml.). Ar grūtībām virzīt kam virsū, vilkt (parasti ko šauru).
PiemēriSaule zelta pīķus caur zaru zariem sprauc.
- pārn. Saule zelta pīķus caur zaru zariem sprauc.
2.Skarot ar ko nelīdzenu, cietu, asu, ievainot (parasti ādu, mizu).
PiemēriSpraukt kokam mizu.
- Spraukt kokam mizu.
Avoti: 7-2. sējums