spraukt
spraukt spraucu, sprauc, sprauc, pag. spraucu; trans.; reti
1.Ar grūtībām virzīt (samā vietā, spraugā u. tml.). Ar grūtībām virzīt kam virsū, vilkt (parasti ko šauru).
PiemēriSaule zelta pīķus caur zaru zariem sprauc.
2.Skarot ar ko nelīdzenu, cietu, asu, ievainot (parasti ādu, mizu).
PiemēriSpraukt kokam mizu.
Avoti: 7-2. sējums