spraust
spraust spraužu, spraud, sprauž, pag. spraudu; trans.
1.Ar spiedienu virzīt (ko tievu, smailu) priekšmetā, materiālā, eidojumā u. tml., arī spraugā, šaurā vietā, tā, lai (tas) atrastos noteiktā stāvoklī.
PiemēriSpraust mietu zemē.
1.1.Likt (mutē, zobos).
PiemēriSpraust pīpi zobos.
1.2.Spiest (piemēram, rokas sānos).
Piemēri«Un jūs vēl priecājaties par to!» Saimniece sprauda rokas sānos un kā fūrija atmeta galvu.
2.Stiprināt (ko) kopā, kam klāt, parasti ar ko tievu, smailu.
PiemēriSpraust papīru pie ziņojumu dēļa.
2.1.Stiprināt (kādu veidojumu), virzot (tajā) ko tievu, smailu.
PiemēriSpraust matus.
2.2.Virzīt (ko) virsū (kam tievam, smailam).
PiemēriMāra, kas sākumā neparko negribēja mocīt nabaga tārpiņus, pamazām pierada un drīz vien sprauda slieku uz āķa bez sevišķiem sirdēstiem.
Stabili vārdu savienojumiSpraust (par) mērķi (arī uzdevumu).
Avoti: 7-2. sējums