stulbība
stulbība -as, s.
1.parasti vsk. Vispārināta īpašība → stulbs1, šīs īpašības konkrēta izpausme. Stulbums (1). Arī muļķība1.
PiemēriĀrijai pietika ar pusaudzes gados izbaudīto turēšanos citiem aiz muguras. Mātes malēniskās Stulbības dēļ.
2.Izturēšanās, rīcība, runa, arī doma, izteikums, kurā izpaužas garīga aprobežotība, nespēja aptvert, saprast. Arī muļķība2.
PiemēriKādas gan stulbības un muļķības pļāpīgas mēles nesagvelza!
Avoti: 7-2. sējums