svelmēt
svelmēt parasti 3. pers., -ē, pag. -ēja.
1.intrans. Stipri karsēt (par sauli, uguni u. tml.).
PiemēriTikko parādījusies virs koku galiem, jūlija saule tūliņ sāka svelmēt.
- Tikko parādījusies virs koku galiem, jūlija saule tūliņ sāka svelmēt.
- Uģis.. veicīgi cilāja grābekli. Bet pēc pāris stundām sāka jau gurt. Pārāk neciešami svelmēja saule, un darbs likās arvien smagāks..
- Mašīnisti un kurinātāji rāvās kā mori: pārmaiņus ar liekšķerēm svieda ogles svelmējošās kurtuvēs.
1.1.trans.
PiemēriSarkana, apdūmējusi saule svelmēja viņas..
- Sarkana, apdūmējusi saule svelmēja viņas..
- Maija saule karsti svelmē Tavus gurdos plakstiņus..
- sal. Ļaudis še [piesaulē] iznāca vaļas brīžos pasēdēt un pasildīties, un ceplī apdedzināšanai iemesta krūze tik ātri neapvelkas ar brūnumu, cik ātri ar to aprāvās viņu sejas, un, kad vakaros viņi ielikās gultā, tās dega, it kā uguns svelmētas.
- pārn. ..jāizaug un jākļūst par cilvēkiem bija arī mums - desmit pretrunu svelmētiem.
2.trans.; pareti Stipri saldēt.
PiemēriSals svelmē vaigus.
- Sals svelmē vaigus.
Avoti: 7-2. sējums