svelmēt
svelmēt parasti 3. pers., -ē, pag. -ēja.
1.intrans. Stipri karsēt (par sauli, uguni u. tml.).
PiemēriTikko parādījusies virs koku galiem, jūlija saule tūliņ sāka svelmēt.
1.1.trans.
PiemēriSarkana, apdūmējusi saule svelmēja viņas..
2.trans.; pareti Stipri saldēt.
PiemēriSals svelmē vaigus.
Avoti: 7-2. sējums