tūliņ
tūliņ [ˈtūliņ], [tūˈliņ] apst.
1.Norāda, ka (ko) darīs, ka (kas) notiks, eksistēs šajā pašā mirklī, brīdī, bez kavēšanās, vilcināšanās, arī visdrīzākajā laikā. Tūlīt (1).
Piemēri«Vai tu man nenogriezīsi matus?» Klāvs ieprasījās. Buncis izbrīnījies skatījās. «Kad?» - «Tūliņ.»
1.1.Norāda, ka (kas) notiek, norisinās, eksistē laikposmā, kas tieši seko iepriekšējam laikposmam.
PiemēriUn Plocis, kā paņēma tūliņ pēc Jurģiem: plato slīperu cirvi un balto maizes kuli uz pleciem, tā aizgāja..
1.2.Norāda, ka (kas) notiek, norisinās, eksistē tieši pēc kādas citas darbības, norises, stāvokļa.
Piemēri..tūliņ pēc uzstāšanās viņai jābrauc uz māju, nav laika pārģērbties.
2.parasti savienojumā «tūliņ aiz» kopā ar lietv. Norāda, ka (kas) vietas secībā ir, atrodas ļoti tuvu (kam). Tūlīt (2).
PiemēriSpodrīte gāja tūliņ aiz līgavas..
Avoti: 8. sējums