tveicēt
tveicēt parasti 3. pers., -ē, pag. -ēja; intrans.
1.Izplatīt ļoti stipru siltumu (par sauli).
PiemēriTodien jau no paša rīta tveicēja saule un karsts vējš ņēma vai elpu ciet.
- Todien jau no paša rīta tveicēja saule un karsts vējš ņēma vai elpu ciet.
- Te pūš vējš, ka vai zobi klabēt klab.., te - vējš pierimst, saule sāk tveicēt.
1.1.trans. Izplatot ļoti stipru siltumu, karsēt (ko). Iedarboties (uz ko), paaugstinot (tā) temperatūru, izraisot stipra karstuma sajūtu (par siltumu, vidi ar augstu temperatūru u. tml.).
PiemēriPakūtrais Arums,.. karstās saules tveicēts, stāvēja pusapstulbis zaļajā klajumiņā..
- Pakūtrais Arums,.. karstās saules tveicēts, stāvēja pusapstulbis zaļajā klajumiņā..
- Ūdens tur turējās visu vasaru, visām Ciema cūkām pietika, kur izvārtīties, kad saule viņas tveicēja nost.
- Drīz sila pēdējie koki viņam bij aiz muguras un vasaras dienas svelme viņu atkal sāka tveicēt.
- ..no laukiem nāca sulīgs karstums. Dienu sasiluši, tie tagad izgaroja tveicējošu siltumu..
- pārn. Viņu tveicē un reizē saldē šis necilvēcīgais izsmiekls...
1.2.Būt tveicīgiem laikapstākļiem.
PiemēriTveicē no paša rīta. Smilgas norā ir sausas kā citkārt ap pusdienas laiku. Nav saprotams, no kurienes nāk šis nepanesamais, nepieredzētais karstums.
- Tveicē no paša rīta. Smilgas norā ir sausas kā citkārt ap pusdienas laiku. Nav saprotams, no kurienes nāk šis nepanesamais, nepieredzētais karstums.
- Karsts. Tveicē pat kuplo krūmu paēnā.
1.3.trans.; pārn. Izraisīt stipra karstuma sajūtu (piemēram, par vielām, fizioloģiskiem procesiem).
PiemēriAsaras.. tveicēt tveicē viņas.. seju.
- Asaras.. tveicēt tveicē viņas.. seju.
- «Kādreiz es gulēju slims. Un, kaut gan logs bija vaļā, mani tveicēja sīvs karstums.»
Avoti: 8. sējums