tveicēt
tveicēt parasti 3. pers., -ē, pag. -ēja; intrans.
1.Izplatīt ļoti stipru siltumu (par sauli).
PiemēriTodien jau no paša rīta tveicēja saule un karsts vējš ņēma vai elpu ciet.
1.1.trans. Izplatot ļoti stipru siltumu, karsēt (ko). Iedarboties (uz ko), paaugstinot (tā) temperatūru, izraisot stipra karstuma sajūtu (par siltumu, vidi ar augstu temperatūru u. tml.).
PiemēriPakūtrais Arums,.. karstās saules tveicēts, stāvēja pusapstulbis zaļajā klajumiņā..
1.2.Būt tveicīgiem laikapstākļiem.
PiemēriTveicē no paša rīta. Smilgas norā ir sausas kā citkārt ap pusdienas laiku. Nav saprotams, no kurienes nāk šis nepanesamais, nepieredzētais karstums.
1.3.trans.; pārn. Izraisīt stipra karstuma sajūtu (piemēram, par vielām, fizioloģiskiem procesiem).
PiemēriAsaras.. tveicēt tveicē viņas.. seju.
Avoti: 8. sējums