urdīgs
urdīgs -ais; s. -a, -ā
urdīgi apst.
1.Tāds, kas izraisa nemieru, neatlaidīgi nodarbina (piemēram, par jautājumu, domu, arī parādību, apstākļiem).
PiemēriVai tas ir taisnīgi?.. Šis urdīgais jautājums Jānim sāka uzmākties vēl skaudrāk, plijās virsū kā lietuvēns..
- Vai tas ir taisnīgi?.. Šis urdīgais jautājums Jānim sāka uzmākties vēl skaudrāk, plijās virsū kā lietuvēns..
- ..tāda nelaba un urdīga doma sāk mocīt.
- Man [dzejniekam] dzejas dienu braucieni vienmēr devuši arī urdīgus iespaidus, jaunus impulsus.
1.1.Neatslābstošs, uzmācīgs (par psihisku stāvokli).
PiemēriUrdīgas šaubas.
- Urdīgas šaubas.
- Urdīgs nemiers.
- Līna bija pašalkusi garām kā parādība, Anša sirdī urdīgas, agrāk nepazītas sāpes atstādama.
1.2.Tāds, kas izraisa nemieru, vēlēšanos darboties (piemēram, par laika apstākļiem).
Piemēri..pavasaris nu reiz ir tāds urdīgs laiks, kad arī āzis grib kļūt par dārznieku... Katrs stāda, kā māk..
- ..pavasaris nu reiz ir tāds urdīgs laiks, kad arī āzis grib kļūt par dārznieku... Katrs stāda, kā māk..
2.Tāds, kas iedziļinās (piemēram, jautājumā), cenšas noskaidrot (kā) būtību.
PiemēriP. Krilovs [režisors] ir nenogurstoši urdīgs tēlu savstarpējo attiecību veidošanā, jo patiesīgums nav meklējams tikai problēmās..
- P. Krilovs [režisors] ir nenogurstoši urdīgs tēlu savstarpējo attiecību veidošanā, jo patiesīgums nav meklējams tikai problēmās..
Avoti: 8. sējums