urdīt
urdīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Neatlaidīgi mudināt, skubināt (kādu ko darīt).
PiemēriViens cilvēks gan nebeidz ik vēstulē mani urdīt: «Aun tik kājas. Es tevi gaidu... nesagaidu.»
1.1.Būt par cēloni tam, ka (kāds) izjūt neatlaidīgu vēlēšanos, nepieciešamību (ko darīt, veikt).
Piemēri..ziņkāre viņu urdīja ar zēnu tikties.
1.2.Traucēt, ietekmēt (kādu), parasti neatlaidīgi, arī uzmācīgi ko runājot.
PiemēriTikmēr urdīja savu vīru, kamēr tas noticēja.
1.3.Musināt, kūdīt.
Piemēri«Droši vien Juris tagad svešā pagastā urda ļaudis pret valdību.»
2.parasti 3. pers. Izraisīt nemieru, neatlaidīgi nodarbināt (piemēram, par domu, jautājumu, arī parādību, apstākļiem).
PiemēriJau labu laiku viņu urdīja doma par to, ka šķietami vieglais šuvējas amats galu galā.. bij viens no neienesīgākajiem..
2.1.intrans.
PiemēriLai gan daudz laika prasa slimnieku pieņemšana, doma par zinātni joprojām urdīt urda.
2.2.Neatslābstoši, uzmācīgi ietekmēt (kādu) — par psihisku stāvokli.
PiemēriVisus urdīja nemiers pēc kaut kā labāka.
Stabili vārdu savienojumiSirdsapziņa urda (arī moka, tirda u. tml.).
2.3.Panākt, būt par cēloni, ka (psihe, psihiskie procesi) aktivizējas.
PiemēriKas tā gan varētu būt par dīvainu sievieti? Paniski urdīju savu atmiņu.
3.Bakstīt, bikstīt. Rakņāt, rušināt.
PiemēriVīri klusēja. Andrejs skatījās zemē un urdīja ar kāju tur sabirušās skujas.
3.1.intrans.
PiemēriVecais, vēl izgrūdis vairākus ķieģeļus, paņēma krāsns kruķi un sāka urdīt. Lausku kaudze uz grīdas auga augumā..
Avoti: 8. sējums