Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
uzklīdenis
uzklīdenis -ņa, v.
uzklīdene -es, dsk. ģen. -ņu, s.; niev.
Uzklīdis dzīvnieks, arī cilvēks.
Piemēri«Atnācējs, uzklīdenis, kāds esmu es, taču nedrīkst uzmesties par rīkotāju, noteicēju mājas saimniekam.»
Avoti: 8. sējums