uzklīdenis
uzklīdenis -ņa, v.
uzklīdene -es, dsk. ģen. -ņu, s.; niev.
Uzklīdis dzīvnieks, arī cilvēks.
Piemēri«Atnācējs, uzklīdenis, kāds esmu es, taču nedrīkst uzmesties par rīkotāju, noteicēju mājas saimniekam.»
- «Atnācējs, uzklīdenis, kāds esmu es, taču nedrīkst uzmesties par rīkotāju, noteicēju mājas saimniekam.»
- Šad un tad [laukos] jau patrāpījās iemīt pa dzelzs gabalam.. no kāda Rīgas uzklīdeņa..
Avoti: 8. sējums