uzkundzēties
uzkundzēties -ējos, -ējies, -ējas, pag. -ējos; refl.
1.Iegūt virskundzību (pār tautu, valsti u. tml.). Ar vardarbību vai viltu pakļaut.
PiemēriTurki [15. gadsimtā] uzkundzējās arī Vidusjūras austrumu daļai, neatlaidīgi uzbruka Balkānu pussalai un Grieķijas arhipelāgam.
1.1.Iegūt varu, ietekmi (pār kādu). Pakļaut savai gribai, ietekmei.
PiemēriVēbers aiz konkurences un skaudības lāgā neieredzēja šo Veinbergu, kas te [biedrībā] par daudz sāka uzkundzēties, visur gribēja būt tas pirmais..
Avoti: 8. sējums