uzvilkties
uzvilkties -velkos, -velcies, -velkas, pag. -vilkos; refl.
1.sar. Lēnā gaitā uziet, uznākt, uzrāpties u. tml.
PiemēriAr lielām pūlēm viņš uzvilkās kalna galā, kur, par laimi, satika tēvu..
- Ar lielām pūlēm viņš uzvilkās kalna galā, kur, par laimi, satika tēvu..
- Gandrīz četrrāpus līzdams un pie zāles kušķiem ķerdamies, viņš uzvilkās pa nogāzīti atpakaļ uz ceļa..
- pārn. Kā par spīti jauns padebess uzvilkās augšā un tik pēkšņi sagāza ūdeni..
2.Refl. → uzvilkt1.
PiemēriPāri platajam plecam vectēvs pārmetis jauno dzeini - ar to viņi tagad viegli jo viegli uzvilksies pat vissmuidrākajāº bišu kokā.
- Pāri platajam plecam vectēvs pārmetis jauno dzeini - ar to viņi tagad viegli jo viegli uzvilksies pat vissmuidrākajāº bišu kokā.
3.Refl. → uzvilkt3. Tikt uzvilktam.
PiemēriTev krekls aplam uzvilcies.
- Tev krekls aplam uzvilcies.
3.1.trans. Uzvilkt sev (parasti apģērba gabalu, apavus).
PiemēriViņš iznāca, labāku svārku uzvilcies..
- Viņš iznāca, labāku svārku uzvilcies..
3.2.Velkoties, slīdot pavirzīties augstāk par paredzēto, pieņemamo stāvokli (par apģērbu, drānu u. tml.).
PiemēriSvārki uzvilkušies par augstu.
- Svārki uzvilkušies par augstu.
4.Refl. → uzvilkt6. Tikt uzvilktam.
Avoti: 8. sējums