vientulība
vientulība -as, s.; parasti vsk.
Stāvoklis, kad (kāds) dzīvo, darbojas viens pats, atšķirts no citiem. Arī, parasti emocionāls, stāvoklis, kam raksturīga atstātības, pamestības izjuta.
PiemēriIlga vientulība.
- Ilga vientulība.
- Nīkt vientulībā.
- «Cilvēks tiek novilkts savas vientulības izmisumā, ja tas tic tikai savu smadzeņu trim vai četrām mārciņām paša pakausī.»
- Gleznotājs, kurš ir atrauts no savas dzimtenes, jūt savu izolēto vientulību ļoti asi, un, ja viņš vēl nerod svešumā savas tautas tuvību, tad viņš jūtas pamests, lieks savai tautai pat trimdā.
- Vientulība ir.. auglīga, radošam garam tā nepieciešama. Vientulībā aizgāja Kristus, arī Zaratustra, lai, atraduši sevi, atgrieztos pie cilvēkiem un sevi izdāvinātu.
- ..dziļa vientulība manī gruzd ar skaudru, mokošu sāpi, ko klusā vakara stundā var izjust vienīgi trimdinieks...
Avoti: 8. sējums