vilšanās
vilšanās ģen. -ās, akuz. -os, instr. -os, dsk. -ās, ģen. -os, akuz. -ās, s.
Psihisks, parasti emocionāls, stāvoklis, kam raksturīgs sarūgtinājums, neapmierinātība, piemēram, par cerētā, gaidītā neīstenošanos. Arī norises, fakti, kas izraisa šādu psihisku stāvokli.
Piemēri«Vai jūs.. domājat, ka gaiši, enerģiski cilvēki rodas tikai laukos? Tad man jums jāsagādā vilšanās: Bangas jaunkundze ir simtprocentīga rīdziniece.»
- «Vai jūs.. domājat, ka gaiši, enerģiski cilvēki rodas tikai laukos? Tad man jums jāsagādā vilšanās: Bangas jaunkundze ir simtprocentīga rīdziniece.»
- Kā melna rāva visur [skolās] iesūcās carisma [pārkrievošanas] tendence. Bet es biju cerējis pavisam ko citu. Vilšanās bija liela.
- Viņa uzgrieza televizoru un tūdaļ piedzīvoja vilšanos. Kā tad, šo filmu viņa bija redzējusi jau divas reizes.
- Olivers: Es nojaušu, ka jūsu dzīvē ir bijis kāds liels trieciens, kāda liela vilšanās. Kāpēc atbraucāt dzīvot uz šo ciematu? Kāpēc pamētāt Rīgu?
Avoti: 8. sējums