viltība
viltība -as, s.
1.parasti vsk. Personības īpašība, kam raksturīga laba orientēšanās dažādos apstākļos un kas, parasti, izpaužas citu maldināšanā, lai īstenotu savus nodomus.
Piemēri«Sieviete, redz [redzi], ir viltības pilna. Viņa.. nekad nesaka otram acīs tieši, ko domā, bet aplinkus...»
1.1.Tāda (dzīvnieka) īpašība, kas ļauj (tam) labi orientēties dažādos apstākļos un izmantot tos savā labā.
PiemēriZivs, kuru tautā sauc par jūras velnu, ir plaši pazīstama ar savu viltību.
2.Negodīga, blēdīga rīcība (savtīgos nolūkos).
PiemēriMadis sabožas. Mirandas atminēšanās kaitina. Nāk prātā viņas viltības un nodevība.
Stabili vārdu savienojumiKara viltība.
Avoti: 8. sējums