vilt
vilt viļu, vil, viļ, pag. vīlu; trans.
1.Panākt, būt par cēloni, ka rodas nepareiza izpratne, sagrozīts priekšstats (par ko). Izturēties negodīgi, krāpt.
Piemēri..diplomāti lūkoja cits citu vilt un visu atbildību par nākošiem asinsplūdiem novelt no vienas valdības uz otru..
Stabili vārdu savienojumiVilt (pašam) sevi (ar ko).
1.1.intrans.
PiemēriDraugi var pievilt smaidot, draugi var īgnumu uzkrāt; Dzejai nav tiesības vilt..
1.2.Neprecīzi, arī nepareizi atspoguļot īstenību (par maņu orgāniem).
PiemēriNē, dzirde viņu nevīla, varēja saklausīt spalgus sievietes kliedzienus un vaimanas.
1.3.intrans.
Piemēri«Vai manas acis neviļ? Ansis ieradies!» Strupkāju māte sauca.
1.4.Panākt (parasti ar viltu), būt par cēloni, ka (kāds) kur dodas; arī vilināt1.
PiemēriKas mani prom no ļaudīm vīla - Varbūt tas bij kāds kalnu zieds, Kam piederēja mana mīla..
1.5.Būt par cēloni tam, ka (kāda) cerības, paredzējumi, iespējas nerealizējas.
Piemēri«Daudz gaidīju, daudz cerēju, Bet Laime mani vīla..»
Avoti: 8. sējums