vilties
vilties viļos, vilies, viļas, pag. vīlos; refl.
1.Piedzīvot, pieredzēt, ka (kas, piemēram, cerības, plānotais) neīstenojās, arī ka (kas, piemēram, priekšstats) izrādās mānīgs, kļūmīgs. Just, pārdzīvot attiecīgu sarūgtinājumu, neapmierinātību.
PiemēriVilties cerībās.
1.1.Tāds, kurā izpaužas vilšanās.
PiemēriPlatā kaulainā [Mārtiņa] seja atkal pastiepās gara, vīlusies, dziļi apvainota.
2.Būt tādam, kas kļūdās, kam neveicas, arī būt tādam, kam radies nepareizs priekšstats (par ko).
PiemēriKlāvam gandrīz vīlās; virve izslīdēja no kāju tvēriena, un dažas sekundes viņš jocīgi un baigi spirinājās gaisā, turēdamies tikai rokās.
Stabili vārdu savienojumiJa neviļos.
2.1.Būt tādam, kas neprecīzi, arī nepareizi atspoguļo īstenību (par maņu orgāniem).
PiemēriKurām acīm var uzticēties visdrošāk? Paša acīm; ja tās vilsies, tomēr nevilsies nodomātā pievilšanā.
Avoti: 8. sējums