vēcināt
vēcināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Vairākkārt strauji kustināt no vienas puses uz otru, šurp turp (roku), arī (ko) rokā saņemtu.
PiemēriZaldāti, lūkodami iesilt, vēcināja rokas ap pleciem, locījās, dauzīja kājas uz zemes..
- Zaldāti, lūkodami iesilt, vēcināja rokas ap pleciem, locījās, dauzīja kājas uz zemes..
- Viņš vēcina gaismekli - jāuzmanās, sliedes ir vienas, pretimbraucošo neredz..
- Mūļi vilka smagos vezumus.. Zemnieki tos mudināja.. un vēcināja gaisā garās niedru rīkstes.
1.1.intrans.
PiemēriAizbraucot ievēroju, ka Maija vēl vēcina ar roku, bet sapratu, ka šīs ardievas nav domātas man..
- Aizbraucot ievēroju, ka Maija vēl vēcina ar roku, bet sapratu, ka šīs ardievas nav domātas man..
- «Man tā reizēm sāk likties: mēs vienkārši nederam viens otram.» - «Ko tu, ko tu!» Vīranauda sāk sparīgi vēcināt rokām.
1.2.Vairākkārt strauji kustināt (parasti spārnus, asti) augšup lejup, šurp turp (par dzīvniekiem).
Piemēri..putns.., vēcinot spārnus, lidoja pavisam zemu.
- ..putns.., vēcinot spārnus, lidoja pavisam zemu.
- Ganu suns nogūlās iepretī, pašķieba galvu uz vienu, uz otru pusi, priecīgi vēcināja asti..
- ..ķēve visu laiku vēcināja savu astraino asti un kustināja galvu.
Avoti: 8. sējums