šķetināties
šķetināties parasti 3. pers., -inās, pag. -inājās; refl.
1.Refl. → šķetināt1. Tikt šķetinātam.
PiemēriVirve sāk šķetināties vaļā.
- Virve sāk šķetināties vaļā.
- Kamols šķetinās arvien tālāk un tālāk. Es sāku piegurt no šīs šķetināšanas.
- pārn. Ceļš zem viņa kājām šķetinājās bez gala..
- pārn. Migla sāka šķetināties, kļuva plānāka un palēnām cēlās augšup.
1.1.pārn. Risināties (piemēram, par sarunu, domu, jautājumu).
PiemēriSarunas vairs nešķetinās. Strautmaniete atkal apņem pleciem lakatu, pabāž saini padusē un atsveicinās.
- Sarunas vairs nešķetinās. Strautmaniete atkal apņem pleciem lakatu, pabāž saini padusē un atsveicinās.
- Puisis piecēlās, viņš nolēma vēstuli pabeigt vakarā, jo tādā tveicē pat domas vairs lāgā negribēja šķetināties.
Avoti: 7-2. sējums