šķīt
šķīt šķinu, šķin, šķin, pag. šķinu; trans.
1.Raujot, ar rāvienu, arī laužot dalīt (ko, parasti augu daļas) nost (no kā). Šādā veidā dalot nost, vākt (ko). Arī plūkt1.
PiemēriŠķīt kāpostu lapas.
- Šķīt kāpostu lapas.
- Šķīt cūkām zāli.
- Šķīt zirņu pākstis.
- Šķīt riekstus.
- Rožābelē bija ierāpies puika un savā nodabā šķina ābolus.
- Bet sitās [sievietes] šķina nesalīgi, kā ceriņus neredzējušas. Beidza, tikai kad nejaudāja klēpi saturēt.
- Mazas, tvirtas vālītes [kosas] spraucas ārā no tādām kā ligzdiņām, un es tikai šķinu..
- pārn. ..vēl dzīvot, dzīvot ilgi un rūgtos dienu augļus šķīt..
2.Ar rāvieniem, arī kožot dalīt (ko) nost (no kā), lai apēstu (par dzīvniekiem). Plūkt (2).
PiemēriUn.. divas govis ir aizlavījušās no pulka, iezagušās āboliņa laukā un kāri šķin saldo zāli.
- Un.. divas govis ir aizlavījušās no pulka, iezagušās āboliņa laukā un kāri šķin saldo zāli.
- Mednim sevišķi garšo zaļās un rūgtās apšu lapas, kuras tas šķin ar lielu troksni..
- ..briežumāte.. sajuta izsalkumu.. Viņa šķina jaunos sulīgos dzinumus, darīja to lēni un mierīgi, nekā pārmērīgi nebrāķēdama..
2.1.sar. Ēst.
PiemēriMazais Eināriņš tik sirsnīgi un garšīgi šķin iekšā visu, kas nolikts priekšā, ka neviļus rodas ēstgriba katram, kas to redz.
- Mazais Eināriņš tik sirsnīgi un garšīgi šķin iekšā visu, kas nolikts priekšā, ka neviļus rodas ēstgriba katram, kas to redz.
3.intrans. sar. Ātri iet, skriet, braukt.
Piemēri«Vai zini - es šķīšu no šejienes vienu gabalu projām. Te vairs nav labi: uradņiks gribot dabūt mani cieti..»
- «Vai zini - es šķīšu no šejienes vienu gabalu projām. Te vairs nav labi: uradņiks gribot dabūt mani cieti..»
- «Vēlāk, vēlāk parunāsim.» Trukša atmāja un šķina uz priekšu.
Avoti: 7-2. sējums