aizkulties
aizkulties -kuļos, -kulies, -kuļas, pag. -kūlos; refl.; sar.
1.Ar pūlēm, pārvarot kavēkļus, attālināties. Ar pūlēm, pārvarot kavēkļus, nokļūt (kur, līdz kādai vietai u. tml.).
PiemēriKuru katru dienu var uznākt sniegs, un kā tad aizkulsies garo ceļa gabalu?
- Kuru katru dienu var uznākt sniegs, un kā tad aizkulsies garo ceļa gabalu?
- Izbrauca [no pilsētas], saulei lecot, kamēr aizkūlās pa dubļainajiem ceļiem, pulkstenis rādīja jau septiņi.
- Tvaikonis.. mūs [bēgļu kuģi] drīz panāk, iet, pašķiebies uz sāniem, aizkuļas garām.
- ..paceļas pīle un aizkuļas Žigli pa gaisu..
2.Aizklīst, aizklaiņot.
Piemēri..Gailis [kareivis].. nevarēja vairs atcerēties, kur īsti apmeties. Viņš sāka izklaidīgi meklēt biedrus.., kamēr aizkūlās līdz sādžas gala mājai.
- ..Gailis [kareivis].. nevarēja vairs atcerēties, kur īsti apmeties. Viņš sāka izklaidīgi meklēt biedrus.., kamēr aizkūlās līdz sādžas gala mājai.
- No Rīgas tas [Birkenbaums] bij aizkūlies uz Jelgavu, Kuldīgu, Liepāju un beigās bij salīdzis par puisi pie Zaļgas..
Avoti: 1. sējums