blāvot
blāvot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Nespodri spīdēt (par gaismu, gaismas avotu).
PiemēriŠķūnīša vienā galā blāvoja gandrīz apdzisis ugunskurs..
- Šķūnīša vienā galā blāvoja gandrīz apdzisis ugunskurs..
- Blāvo uguntiņa.
1.1.Būt redzamam, atšķirties no tumšākas apkārtnes ar savu nespodro gaišumu.
PiemēriPaskatos pret debesīm. Austrumi sāk blāvot. Rīta blāzma! Drīz būs gaisma.
- Paskatos pret debesīm. Austrumi sāk blāvot. Rīta blāzma! Drīz būs gaisma.
- Pretī blāvoja gara, balta ēka, kuras vidū vienā logā bija gaisma.
- ..Virs ciemu krāsmatām tik blāvo pelni..
Avoti: 2. sējums