blāvot
blāvot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Nespodri spīdēt (par gaismu, gaismas avotu).
PiemēriŠķūnīša vienā galā blāvoja gandrīz apdzisis ugunskurs..
1.1.Būt redzamam, atšķirties no tumšākas apkārtnes ar savu nespodro gaišumu.
PiemēriPaskatos pret debesīm. Austrumi sāk blāvot. Rīta blāzma! Drīz būs gaisma.
Avoti: 2. sējums