brīnišķīgs
brīnišķīgs -ais; s. -a, -ā
brīnišķīgi apst.
1.Neparasti skaists, jauks. Tāds, kas ļoti valdzina, sajūsmina.
PiemēriBrīnišķīga ainava.
1.1.Tāds (cilvēks), kam ir cildenas ētiskās īpašības. Lielisks.
PiemēriBrīnišķīgs draugs.
1.2.Tāds, kas sagādā lielu prieku, labsajūtu. Ļoti patīkams.
PiemēriBrīnišķīgs izbraukums.
1.3.apst. Ļoti, sevišķi (piemēram, labs, skaists).
PiemēriBrīnišķīgi skaidras acis.
2.Tāds, kas izraisa apbrīnu, pārsteidz. Tāds, kas neparasti, ļoti spēcīgi ietekmē. Izcils, brīnumains.
PiemēriBrīnišķīgs talants.
Avoti: 2. sējums