liekņa
liekņa -as, s.
liekne -es, dsk. ģen. -ņu, s.
Mitra, purvaina vieta, kur parasti ir melnalkšņu audzes ar bērza un oša piemistrojumu. Attiecīgais meža augšanas apstākļu tips.
Piemēri..vidus liekņa, kur vēl pirms trim nedēļām brūni pavasara ūdeņi plūda uz Dīvaju, zaķspilvas vēl nebij paguvušas saplaukt..
Avoti: 4. sējums