reibināt
reibināt parasti 3. pers., -ina, pag. -ināja; trans.
1.Būt par cēloni tam, ka (kāds) reibst (1).
PiemēriIevu smarža reibina gājējus.
- Ievu smarža reibina gājējus.
- Cigaretes dūmi reibina smēķētāju.
- Nedod man tik daudz baltu stundu - Tās mani satin ķiršu ziedos, Tās mani reibina jasmīnu elpā, Nekur vairs negribas iet.
- pārn. Vidzemes pusi reibina vasaras nakts, Silta ir vasaras nakts pie Daugavas grīvas.
1.1.intrans.
PiemēriRagu mūzika reibināja ar sparu un skaļumu, pacēla spārnos un nesa.
- Ragu mūzika reibināja ar sparu un skaļumu, pacēla spārnos un nesa.
- Krēsloja, Vēl aizvien reibinādamas, smaržoja ievas.
2.Būt par cēloni tam, ka (kāds) reibst (2).
PiemēriŠīs domas viņu reibināja vēl vairāk nekā stiprie dzērieni, bija tik saldi ticēt un šaubīties, noliegt visu un pašam atkal pārliecināt sevi.
- Šīs domas viņu reibināja vēl vairāk nekā stiprie dzērieni, bija tik saldi ticēt un šaubīties, noliegt visu un pašam atkal pārliecināt sevi.
2.1.intrans.
PiemēriPrieks prot mulsināt, reibināt, vieglināt.
- Prieks prot mulsināt, reibināt, vieglināt.
- Līgo. Šim vārdam tāda reibinoša burvība, ka tu iejūc nemanot Jāņa bērnu pulkā kā āboliņa galviņa sarkanā dābola laukā.
Stabili vārdu savienojumiReibināt galvu (arī sirdi, prātu).
- Reibināt galvu (arī sirdi, prātu) — Izraisīt reiboni.
Avoti: 6-2. sējums