Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
runātkārs
runātkārs -ais; s. -a, -ā
runātkāri apst.
Tāds, kam piemīt kāre runāt.
PiemēriViņi ir ļoti interesanti un runātkāri, šie jūras vilki.
Avoti: 6-2. sējums