runātnīgs
runātnīgs -ais; s. -a, -ā
runātnīgi apst.; reti
Runīgs.
PiemēriTā tas ir ar Valdu, te viņa šķiet kā akmens sevī noslēgusies, te atkal negaidīti runātnīga. Viņa stāsta par vienkāršām lietām, un tās šķiet iegūstam savādu, nebijušu nozīmi..
- Tā tas ir ar Valdu, te viņa šķiet kā akmens sevī noslēgusies, te atkal negaidīti runātnīga. Viņa stāsta par vienkāršām lietām, un tās šķiet iegūstam savādu, nebijušu nozīmi..
Avoti: 6-2. sējums