splīnīgs
splīnīgs -ais; s. -a, -ā
splīnīgi apst.
1.Iedomīgs, untumains, ārišķīgs (par cilvēku). Arī īgns, sapīcis.
PiemēriStūrmani viņš uzskatīja par gudru cilvēku, tiesa, mazliet gan tā kā splīnīgu, sevī noslēgtu, bet, acīm redzot, daudz piedzīvojušu..
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriTā nebija pārvaldnieka lācīgā gaita, oficiera asais, splīnīgais solis. Tomanis nāca viegli un nemānāmi kā pati mūzika.
Avoti: 7-2. sējums